Pāriet uz saturu

Ateisms

Labot saites
Vikipēdijas lapa
Grieķu αθεοι (atheoi) uz 3. gadsimta papirusa

Ateisms (grieķu: a — 'bez'; grieķu: theos — 'dievs') ir uzskatu sistēma, kuras pārstāvji vai nu noliedz dievību esamību[1], vai arī nepiekrīt teismam.[2] Visvairāk to tomēr saista ar neticību dievību esamībai. Daudzi ateisti ir skeptiski noskaņoti arī pret jebkādām pārdabiskām parādībām, apgalvojot, ka tam trūkst lietisku pierādījumu.

Antīkajā pasaulē daži ateisma aspekti parādījās epikūrismā, taču izzuda no grieķu-romiešu filozofijas tradīcijām līdz ar kristietības ietekmes palielināšanos. Ateisma ideja no jauna parādījās apgaismības laikā, kad ateismā apsūdzēja tos, kas apšaubīja reliģisko status quo, taču līdz 18. gadsimta beigām tas nostiprinājās kā augošas minoritātes filozofiskā nostāja. Ateisms izplatījās paralēli racionālismam un humānismam, un 20. gadsimtā jau bija kļuvis par bieži sastopamu uzskatu sistēmu, īpaši zinātnieku vidū.

Ateisma veidi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pastāv divi galvenie ateisma veidi:

  • vājais ateisms (dēvēts arī par implicīto ateismu vai negatīvo ateismu) — uzskats, ka nav redzama racionāla pamata, lai apgalvotu jebko par dievību esamību vai neesamību;
  • stiprais ateisms (dēvēts arī par eksplicīto ateismu un pozitīvo ateismu) — pārliecība, ka dievi neeksistē.

Vājā ateisma pārstāvis var, piemēram, uzskatīt, ka dievību esamība ir apšaubāma, jo tai trūkst pierādījumu. Teisti apgalvo, ka pastāv kāda dievība vai dievību grupa. Vājā ateisma pārstāvji neapgalvo pretējo; viņi atturas no piekrišanas teistiskiem apgalvojumiem. Agnosticisms ir epistemoloģiska nostāja, ka patiesība par dievību esamību vai tās trūkumu nav zināma un, iespējams, nav arī izzināma. Agnostiskais teisms savukārt nozīmē uzskatu, ka dievību esamība nav pierādāma, taču turpināšanu tai ticēt (tam pretstata agnostisko ateismu).

Racionālisti mēdz būt stiprā ateisma pārstāvji. Viņu argumentācijas pamatā, piemēram, var būt apgalvojumi, ka dievības ideja pati par sevi ir pretrunīga, tādēļ neiespējama (piemēram, ļaunuma problēmas dēļ), vai arī uzskats, ka ticība jebkam pārdabiskam nav racionāli pamatojama. Stiprā ateisma pārstāvji kā argumentu mēdz izmantot arī ticības psiholoģiskās iezīmes (piemēram, Patiesi ticīgā sindroms), kā rezultātā sliecas atbalstīt uzskatu sistēmas, kas balstās uz kritisko domāšanu, nevis ticību.

Pastāv arī termins „antiteisms”, un ar to apzīmē uzskatu sistēmu, kas postulē, ka reliģija ir nosodāma un vairo naidu dažādu uzskatu pārstāvju starpā.

Ateisms saistīts ar sekulārā humānisma morāles vērtību sistēmu.

Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ateisma idejas ir sastopamas jau senajos reliģiskajos un filozofiskajos tekstos. Vēdu laikmeta Indijā (aptuveni 1500–500. gadsimts p.m.ē.) daži Sānkjas skolas uzskati par pasauli un dvēseles attīstību tiek uzskatīti par ateistiskiem. Par izteiktiem materiālistiem un ateistiem hinduisma kontekstā tiek uzskatīti arī Čarvakas skolas pārstāvji (6. gadsimts p.m.ē.), lai gan viņu pašu teksti nav saglabājušies, un uzskati galvenokārt zināmi no kritiķu darbiem. Rietumu pasaulē ateisma jēdziens attīstījās Senās Grieķijas filozofijā. Daži pirmsokrātiskie domātāji pasauli skaidroja materiālistiski, noraidot teoloģiskus skaidrojumus. Ksenofans kritizēja antropomorfisku dievu attēlojumu, bet Sokrats tika apsūdzēts bezdievībā, lai gan pats dievu esamību neapstrīdēja. Filozofs Teodors no Kirēnas uzskatāms par vienu no pirmajiem, kas atklāti noraidīja tautas reliģiju. Arī agrīnie kristieši Romas impērijā tika dēvēti par ateistiem, jo atteicās pielūgt tradicionālās dievības, kaut arī paši ticēja vienam dievam.[3]

Renesanses laikmetā pieauga interese par zinātnisku pasaules izziņu, kas bieži nonāca pretrunā ar reliģisko dogmu, piemēram, kad Nikolajs Koperniks izvirzīja heliocentrisko sistēmu, Romas katoļu baznīcas pārstāvji to asi kritizēja, tostarp, rakstīja atspēkojošus traktātus, cenšoties atspēkot Kopernika teorijas.[4] Nikolo Makjavelli reliģiju raksturoja kā sabiedrības un valsts pārvaldības instrumentu, nevis pārdabisku realitāti.[5] 17. gadsimtā Baruha Spinozas filozofija tika uzskatīta par ķecerību, jo viņš noraidīja tradicionālu personiska dieva koncepciju. Spinoza piekopa panteistisku skatījumu, identificējot Dievu ar dabu. Lai arī viņš pats sevi neuzskatīja par ateistu, viņa idejas ievērojami ietekmēja turpmāko sekulāro un ateistisko domāšanu. 18. gadsimtā apgaismības laikmeta domātāji attīstīja materiālistisku un racionālistisku pasaules skatījumu.[6] Viens no nozīmīgākajiem ateisma ideju pārstāvjiem bija Denī Didro, franču “Enciklopēdijas jeb Zinātņu, mākslu un amatu skaidrojošās vārdnīcas” (Encyclopédie, ou dictionnaire raisonné des sciences, des arts et des métiers, 1751–1772) redaktors un idejas autors, kura darbs kritizēja baznīcas ietekmi un tika pakļauts cenzūrai.[7][3]

Franču revolūcijas laikā revolucionārie līderi vērsās pret kristietību kā pret daļu no vecā režīma. Revolucionārā valdība īslaicīgi ieviesa Saprāta (Culte de la Raison) un vēlāk Augstākās būtnes kultu (Culte de l’Être suprême) kā valsts reliģiju.[8] Maksimiliāns Robespjērs aizstāvējam reliģijas sabiedrisko nozīmi, bet noraidīja striktu ateismu.[9] 19. gadsimtā vācu filozofs Ludvigs Feierbahs uzskatīja, ka Dievs ir cilvēka īpašību projekcija, un šī ideja ietekmēja tālākos reliģijas kritiķus, tostarp Kārli Marksu un Frīdrihu Nīči.[10][11]

20. gadsimtā ateisms kļuva par oficiālu ideoloģiju vairākās komunistiskās valstīs, tostarp PSRS un Ķīnā, kur reliģija tika pakļauta valsts kontrolei. Tajā pašā laikā Rietumos ateisms kļuva par nozīmīgu filozofisku virzienu. Filozofi kā Bērtrands Rasels kritizēja reliģiju kā māņticību, bet 21. gadsimtā Jaunā ateisma pārstāvji, piemēram, Ričards Dokinss, turpināja šo tradīciju, uzsverot zinātnes nozīmi reliģisko uzskatu pārbaudē.[3]

Ateisms Latvijā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2015. gadā publicētajā nevalstiskā un nekomerciālā sabiedriskās domas izpētes centra „Pew Research Center” publiskotajā pētījumā „Pasaules reliģiju nākotne un to attīstības prognoze 2010-2050” minēts, ka 2010. gadā Latvija ir 8. vietā no 150 to valstu starpā, kur ir lielākais iedzīvotāju skaits, kas nesaista sevi ar kādu reliģiju – 43,8% respondentu.[12]

Literatūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces un piezīmes

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Louis P Pojman. Robert Audi (redaktors) . The Cambridge Dictionary of Philosophy ((2nd edition) izd.), 1999. the view that there are no gods. A widely used sense denotes merely not believing in God and is consistent with agnosticism. A stricter sense denotes a belief that there is no God...
  2. ↑ Kai Nielsen. «Atheism». Encyclopædia Britannica. Skatīts: 2007-04-28. "Atheism, in general, the critique and denial of metaphysical beliefs in God or spiritual beings... a more adequate characterization of atheism consists in the more complex claim that to be an atheist is to be someone who rejects belief in God for [reasons that depend] on how God is being conceived."
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 Ņikita Andrejevs. «Ateisms». Nacionālā encklopēdija, 20.09.2024.. Skatīts: 24.05.2025..
  4. ↑ «400 Years Ago the Catholic Church Prohibited Copernicanism | Origins». origins.osu.edu (angļu). 2016-02-15. Skatīts: 2025-05-24.
  5. ↑ Korvela, Paul-Erik. MACHIAVELLI’S CRITIQUE OF CHRISTIANITY.
  6. ↑ The Ethics Centre. «Big Thinker: Who was Baruch Spinoza?». THE ETHICS CENTRE (en-AU), 2018-03-02. Skatīts: 2025-05-24.
  7. ↑ Andrew S. Curran. «Did Diderot’s Legacy Live Up To His Genius?». Literary Hub (en-US), 2019-01-18. Skatīts: 2025-05-24.
  8. ↑ «The Dechristianization of France during the French Revolution - The Institute of World Politics». www.iwp.edu (en-US). 2018-01-12. Skatīts: 2025-05-24.
  9. ↑ Harrison W. Mark. «Cult of the Supreme Being». World History Encyclopedia (angļu). Skatīts: 2025-05-24.
  10. ↑ Duke, Charles (2024-07-03). "‘The faith of man in himself:’ locating Feuerbach in Nietzsche’s Thus Spoke Zarathustra". History of European Ideas 50 (5): 768–784. doi:10.1080/01916599.2024.2304312. ISSN 0191-6599.
  11. ↑ «Ludwig Feuerbach | German Idealist & Philosopher | Britannica». www.britannica.com (angļu). Skatīts: 2025-05-24.
  12. ↑ «Pētījums: Latvijā viens no augstākajiem nevienai reliģijai nepiederošo īpatsvars». www.lsm.lv (latviešu). 2015-06-24. Skatīts: 2025-06-03.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Ateisms&oldid=4288438"